Man bij’ viena balta pupa,
Nezināju, kur stādīt.
Iestādīju baltu pupu
Baltā smilšu kalniņā.
Tā izauga liela gara
Līdz pašām(i) debesīm.
Es uzkāpu debesīs(i)
Pa pupiņas zariņiem.
Debesīs(i) ieraudzīju,
Ko mūžam(i) neredzēj’:
Melni vērši, balti ragi
Gar jūrmalu niedras ēd.
Tie nebija melni vērši,
Tie bij’ Dieva kumeliņ’.
Tie nebija balti ragi,
Tie kumeļa iemauktiņ’.
Vai tādēļ nedziedāju,
Ka man grūti jāstrādā:
Rokas, kājas piekusušas,
Mēle mana nepiekusa.
Man dziesmiņu nepietrūka
Ne dieniņu, ne naksniņu:
Kur es gāju, tur dziedāju
Vai rītā, vakarā.
Ņem, dieviņ, dzelzu šķēres,
Nolīdzini meža galus;
Nolīdzini meža galus,
Lai dziesmiņa pāri skan.
Smuka mana brūtīte, sarkani vaidziņi,
bēdu maizi ēzdama nobālēj´.
Ābele ziedēja baltiem ziediem,
putniņi dziedāja kuplā kokā.
Putniņi dziedāja kuplā kokā,
kuplos zaros atskanēj´.
Māsiņa raudāja rozītes sēdama,
rozītes sēdama dārziņā.
Nu mūsu brālīšiem uz karu jāiet,
nu viņi vairs še nepārnāks.
Karā iedami, žēlīgi raudāja,
asaras slaucīja baltā drānā.
Karakungi prasīja, lielkungi vaicāja:
bēdīgu puisīti kas tev kait?
Cienīgi lielskungi man lielas bēdas,
palika brūtīte Kurzemē.
Raksti viņai grāmatu, laulības zīmi,
lai tā gatava taisījās.
Še tev grāmata, sūti viņai pakaļ,
liec bēdas pie malas, liec laulāties.
Lustīgi, lustīgi visi mīļie radiņi,
lai dzeram lustīgi karavīra kāzas.
Suns sita bungas, pūš stabulīti,
ķipars dancāja raibām biksēm.
Kurzemnieki bēdīgi, pastalas kājās,
līka ķēve stallī, arklā jūgt.
Karavīri lustīgi, zābaki kājās,
labs zirgs stallī, uz karu jāt.
Lustīgi, lustīgi visi mīļie radiņi,
lai dzeram lustīgi karavīra kāzas.
Es gulu, gulu, sāk sirds man sāpēt;
Nāc šurp, mana mīļā, ko es tev teikšu:
Kad es nomiršu, kur jūs mani raksiet:
Rociet mani krogā, kroggalda galā.
Lai ar’ dzirdu, kur kārtīm spēlē,
Kur kārtīm spēlē, kur zirgiem maina;
Kur manu zemīti ar alu laista,
Ar alu, alu, ar brandavīnu.
Lieldienu dziesmas
Karit, bruoļi, šyupeļeitis,
Nakariti upmolā.
Tryuks vierveitis dymdādamis,
Kriss moseņa jiudinī.
Šyupojīsi, skaista meita,
Kura puiša ļaudaveņa?
Vai skraučami, skripačami,
Vai koļvami, štoļarami?
Ņi, skraučami, skripačami,
Ņi koļvami, štoļarami,
Tam pošami puiškinami
Par šyupeļa kuorumeņu.
Anna Koža, Rudzātos
Atīt Ļeldīna
Puor augstim kolnim,
Puor augstim kolnim,
Caur boltim bārzim,
Sorkonis ūleņis
Kačādama,
Mozūsi bierneņus,
Muoņeidama.
Karit bruoļi, šyupeļeiti
Ņi, kolnā, ņi lejā:
Kolnā maņi ūdi ēde,
Lejā maņi mosuļeņi.
Vai, vai Ļeldīna,
Garš tovsi gavieņs:
Apēžu tāvam
Kaņepu bucu,
Apēžu muotei
Ruduku dūbi.
Solomeja Eisaka
Dagdas raj.
Nāc nākdama Liela diena,
Visi bērni tevi gaida,
Visi bērni tevi gaida,
Aiz vārtiemi sasēduši.
Brāļi, brāļi, Liela diena,
Kur kārsimi šūpulīti?
Aiz upītes kalniņā,
Div’ sudraba ozoliņi.
Karat, brāļi, šūpulītes
Ozoliņa kārtiņām.
Nāks māsiņa šūpotiesi
Visas trejas Lieldieniņas.
Jau es biju gana viegla,
Vēl man vieglu vieglināja,
Vēl pakāra brālēliņi
Niedres kaulu šūpulīti.
Es ar savu mīļāko
Lieldienāsi šūpojos,
Viņš ievēra zelta viervu,
Es sudraba gredzentiņ.
Metat mani, metējiņi,
Pa zariņu galiņiem.
Cielaviņas meita biju
Zaru galu laipotāja.
Metat mani, metējiņi,
Līdz Mēnešam nemetat:
Mēnešami asi ragi,
Noraus manu vainadziņ.
Alūksnē
Pierakstījis Jurjānu Andrejs 1891.g.
Šūpojiesi, tautu meita,
Lieldienīšu šupolēsi,
Iešūposi govis, vēršus,
Stallī bērus kumeliņus,
Stallī bērus kumeliņus,
Sev raženu arājiņu.
Līne Kuģe (dz. 1910.g.)
Aucē